Maija Krastiņa
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņu problemātiku un regulējuma caurumiem, kas gadiem ilgi liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas Darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Ir pagājuši apaļi desmit gadi kopš Satversmes tiesa lēma, ka pašvaldību noteikumi, kuri regulēja naktsmieru jeb to, ka naktī nevar trokšņot, ir anulējami. Noteikumi, kas noteica, ka Rīgā (un arī citās pilsētās) nevar radīt pārlieku troksni no 23.00-7.00 pastāvējā vien īsu brīdi, jo Rīgas Domi Satversmes tiesā iesūdzēja kāds krogs.
Satversmes lēmums bija pamatots faktā, ka šo principu jau regulēja likums un ka pašvaldība ir rīkojusies ārpus savām pilnvarām. Kopš 2014. gada trošņus nakts stundās nekas neregulē.
Pie tam, pa vidu tika arī pārrakstīts Administratīvo sodu likums, kurš situāciju un nesodāmību tikai pastiprināja, jo likumā pazuda arī atbildība juridiskām personām par sabiedriskās kārtības traucēšanu, tātad, piemēram naktsklubiem.
Pagājušajā gadā Saeima gan grozīja Administratīvo sodu likumu, paredzot atbildību juridiskām personām. Vai tas strādā? Nē. Process, kurā vadlīnijas izstrādājusi Ekonomikas ministrija, ir ārkārtīgi smagnējs un birokrātisks gan policijai, gan iedzīvotājiem, jo paredz neskaitāmu papīru – sūdzību, protokolu un iesniegumu – rakstīšanu un liecināšanu policijā.
Laika gaitā, samazināt nakts troksņošanu, iespējams, palīdzēs Sabiedriskās kārtības likums, par kura virzīšanu janvārī vienojās Saeimas Juridiskā komisija.
Taču saukšana pie atbildības par sabiedriskās kārtības traucēšanu šajā situācijā ir tikai plāksteris, kas paģēr milzīgus policijas un iedzīvotāju resursus un ieguldījumu.
Fundamentāli nepareizi ir tas, ka kopš valsts neatkarības atjaunošanas nav tikusi sakārtota naktsklubu joma: Latvijas valstsi nav definējusi, kas ir naktsklubs, nav spējusi tiem izdalīt specifisku NACE kodu, ne arī noteikusi jebkādas prasības.
Pagājušajā gadā sasauktās Darba grupas ietvaros, Ekonomikas ministrija norādīja, ka negrib uzlikt papildu administratīvo slogu uzņēmējiem, par kuru gan vien pati lemēja un noteicēja. “Tas radītu nesamērīgas izmaksas un administratīvos šķēršļus privātajam sektoram,” norādīts Darba grupas gala ziņojumā.
Naktsklubu Latvijā var iekārtot jebkur.
Šobrīd lielākā daļa komersantu, kas strādā kā naktsklubu pakalpojumu sniedzēji, reģistrē savu saimniecisko darbību – NACE 56,3 | BĀRU DARBĪBA. Šajā klasē ietilpst bāri, krogi, kokteiļbāri, diskotēkas (kurās galvenā ir dzērienu servēšana), alus zāles, kafetērijas, augļu sulu bāri, pārvietojami dzērienu tirdzniecības automāti. Tā nu naktsklubi bez laika ierobežojuma un skaņas izolācijas strādā dzīvojamo ēku pagrabos, terasēs, pagalmos, teltīs, viesu namos uc.
Ekonomikas ministrija tā arī nespēj izskaidrot, kāpēc šo jomu atsakās regulēt.
Nu jau šī bezprecedenta beztiesiskā situācija liek uzdot daudz vairāk jautājumus par cilvēka tiesībām un tiesiskumu nekā par kādas jomas sakārtošanu vai pašu trokšņošanas faktu.
Pirmais raksts par juridisko nenoteiktību trokšņa pārvaldības lietās publicēts 2003. gadā, tātad pirms 21 gada. Iedzīvotāju biedrības “Naktsmieru” domubiedru vidū ir tādi, kuri par naktsmieru cīnīsies jau otrajā vai trešajā paaudzē.
Iespējams, ka pirms gadu desmitiem, šī situācija likās pieņemama, tāpat kā likās pieņemami smēķēt kafejnīcā, pērt bērnus, slīcināt kucēnus vai sist dzīvesbiedri. Bet sabiedrība mainās un arī šajā jautājumā domāšanai jāmainās.
Pretargumenti par to, ka taču zinājām, kur dzīvojam – pilsētā, virs bāra, pretī izklaides vietai vai viesu namam, vecpilsētā – neiztur kritiku. Naktsklubs var ievākties kaimiņos jebkurā mirklī, jo, ja nav naktskluba un ar to saistīto prasību, tad par tādu pēkšņi var kļūt ikviens bārs vai restorāns.
Naktī būtu jāspēj gulēt ikvienā vietā. Vienmēr, protams, būs izņēmuma gadījumi, Dziesmusvētki, hokejs vai kāds koncerts, taču ir neiedomājami, ka ir pieļaujama situācija, ka ilgstoši un regulāri cilvēki nespēj izgulēties.
Naktsmiera jautājums fundamentāli ir jautājums par cilvēka tiesībām uz kvalitatīvu, netraucētu miegu un veselīgu vidi. Kā norāda Veselības inspekcijas Nakts trokšņa vadlīnijas, “Ir daudz medicīnisku pierādījumu par sakarību starp miegu un veselību un arī samērā detalizēta informācija par miega traucējumiem saistībā ar trokšņa iedarbību.”
Arī Veselības ministrija, kurai teorētiski būtu jāatbild par sabiedrības veselību un jāiestājas par iedzīvotāju tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, plāta rokas bezspēcībā un norāda, ka izklaides vietu troksnisi ir pašvaldības kompetence un pilnīgi ignorē izklaides vietu radīto troksni naktīs.
Kad 2022. gada vasarā iedziļinājos jautājumā, man nelikās ticami, ka šāda situācija ir tehniski iespējama mūsdienu Latvijā.
Tiek pārkāptas Latvijas iedzīvotāju pamattiesības, bet nevienam, absolūti NEVIENAM daudzu gadu laikā nav radies vai izdevies sakārtot jomu un rast risinājumu.
Par šo faktu arī pagājušajā gadā izteicās pati Satversmes tiesa, kas aicināja likumdevēju rīkoties, “lai panāktu iedzīvotājiem un uzņēmējiem pieņemamu interešu noregulējumu”.
Tā vietā tiek rīkotas arvien jaunas Darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, Saeimai, Domēm, Tiesībsargam vai drukātas atbildes citām ministrijām, allaž atbildot precīzi 30. dienā, tādejādi maksimāli novelkot laiku. Un tā gadu desmitiem.
Pie jautājumu sakārtošanas ķērušies paši iedzīvotāji, kuri nu ir pretnostatīti izklaides vietām un citiem nakts trokšņotājiem.
Ignorējot vajadzību sakārtot jomu, valsts sanaido pati savus iedzīvotājus. Iedzīvotāji pret izklaidi kā ekonomikas pamatu ir viltus izvēle. Abas puses veido ekonomiku. Nakts laika galvenais izaicinājums ir tieši niansēts balanss starp abām grupām.
Un gribas jautāt: vai kaut kur ir Cilvēku ministrija? Kura institūcija iestāsies par iedzīvotājiem? Kura institūcija ir tā, kurai būtu jānodrošina, ka tiek nodrošinātas Satversmēs nostiprinātās iedzīvotāju tiesības? Kam rūp cilvēks?
Ir jāpanāk situācija, kurā mēs varam godīgi sadalīt nakti: vieni guļ, citi tikmēr izklaidējas. Izklaide nevar notikt uz gulētāju rēķina. Izklaide nevar notikt uz cilvēktiesību rēķina. Izklaide nevar notikt uz sabiedrības saliedētības rēķina.
###
Maija Krastiņa ir biedrības “Naktsmieru” dibinātāja un vadītāja.
Biedrības “Naktsmieru” mērķis ir iedzīvotāju aizsardzība pret paaugstinātiem un traucējošiem akustiskajiem trokšņiem nakts laikā. Biedrība aicina sakārtot nakts izklaižu un rosināt izmaiņas, kas ļautu godīgi sadalīt nakti: vieniem ļautu gulēt, bet citiem – svinēt.
Viedokļa raksts publicēts žunrālā IR: https://ir.lv/2024/05/29/kur-ir-cilveku-ministrija/
Naktsmieru Rīgai 